Vavada pārsteigums pēc darba

[christinejo]

 

Es strādāju par programmētāju nelielā IT kompānijā Rīgā. Pārcēlos uz Latviju pirms gada, un joprojām jūtos kā pilnīgs iesācējs šajā valstī – kultūra, valoda, cilvēki, viss ir svaigs un neparasts. Man patīk vakariem sēdēt mājās ar kafiju, klausīties latviešu mūziku un mēģināt saprast dziesmu vārdus. Bet kādu dienu ierastā rutīna apnika. Gribējās kaut ko citu – vieglu, neuzliekošu, bez lielām saistībām.

Atcerējos, ka kolēģi reiz pieminēja tiešsaistes kazino. Ne jau nopietni, bet tā – izklaidei. Nolēmu pamēģināt Vavada, jo dzirdēju, ka tur ir daudz spēļu un ātri izmaksā laimestus. Ielādēju lapu, reģistrējos – process aizņēma pāris minūtes. Sāku ar niecīgu summu, ko man nebūtu žēl zaudēt. Šāda pieeja man vienmēr palīdz saglabāt mieru.

Pirmā spēle bija parasts slots ar augļu simboliem. Nospiedu pogu, un riteņi sāka griezties. Nezinu, kāpēc, bet sirds sitās straujāk, lai gan summa bija smieklīgi maza. Kad uz ekrāna parādījās trīs ķirši, es neapzināti iesmējos. Laimests – tikai daži eiro, bet prieks bija īsts. Tāds kā bērnībā, kad uzmini kaut ko nejauši.

Pēc tam pagriezos pret virtuvi, uzvārīju tēju un atgriezos pie datora. Nolēmu izmēģināt ruleti – vienkāršu, bez sarežģītiem noteikumiem. Uzliku uz sarkano, jo tā ir mana mīļākā krāsa. Ritenis apstājās uz sarkanā. Laimests atkal, kaut simbolisks. Bet pats galvenais – process mani aizrāva. Es nespēlēju, lai nopelnītu, bet gan lai sajustu adrenalīnu un vieglu azartu.

Tajā brīdī man ienāca prātā doma: esmu tāds *browinner in latvia* – cilvēks, kurš tikai sāk atklāt šo valsti un tās iespējas. Un kazino šovakar kļuva par daļu no šīs pieredzes. Tas nav nekas slikts, ja to uztver kā spēli. Turpināju griezt slotus, reizēm uzvarot, reizēm zaudējot, bet katru reizi sajūtot vieglu saviļņojumu.

Pēc stundas esmu jau ieguvis nedaudz vairāk, nekā iemaksāju. Bet ne jau nauda ir galvenais. Šobrīd jūtos enerģiskāks, it kā būtu izkratījis no sevis darba nogurumu. Aizveru spēļu automātu logu un skatos pa logu – ārā līst lietus, bet man ir silti un mierīgi.

Nākamajā dienā darbā kolēģis jautā, ko darīju vakarā. Pastāstīju, ka pamēģināju Vavada. Viņš pasmaidīja: “Arī es reizēm uzspēlēju, bet vienmēr nosaku limitu.” Sapratu, ka mums ir līdzīgs skatījums – spēle ir tikai spēle, nevis veids, kā risināt finanšu problēmas.

Vēlāk tajā pašā nedēļā atkal iegāju Vavada. Šoreiz spēlēju ilgāk, bet jau zināju, kad apstāties. Pamanīju, ka vietnei ir foršs tērzēšanas čats, kur spēlētāji dalās iespaidos. Ierakstīju pāris rindiņas, un kāds latvietis atbildēja: “Sveiks, tu arī no Rīgas?” Izrādījās, ka viņš ir tāds pats jaunpienācējs kā es – *browinner in latvia* no Lietuvas, kurš nesen pārcēlās uz Latviju. Mēs uzsākām sarunu par dzīvi, darbu, un pat vienojāmies reiz satikties kafejnīcā. Kazino man palīdzēja atrast jaunu paziņu – to es nebiju gaidījis.

Tagad, atskatoties, saprotu, ka Vavada man kļuva par patīkamu laika pavadīšanas veidu, nevis naudas pelnīšanas rīku. Katru reizi, kad spēlēju, atceros, ka esmu browinner in latvia – cilvēks, kurš vēl tikai iepazīst šo zemi, bet jau paspējis atrast kaut ko jaunu un aizraujošu. Protams, es zinu, ka jābūt uzmanīgam un neiekrist azartā, bet līdz šim man tas izdodas.

Nobeigumā – ja kāds man jautātu, vai ieteiktu Vavada, es teiktu: “Pamēģini, bet kontrolē sevi. Tas var kļūt par jauku izklaidi, īpaši, ja esi svešā valstī un vēlies vienkārši atpūsties.” Mana vakardienas spēle beidzās ar nelielu peļņu un labu garastāvokli. Un šodien es jūtos gatavs gan darbam, gan jauniem piedzīvojumiem – gan īstajā dzīvē, gan virtuālajā.